Grigule: jānovērš provokācijas pret valstiskumu (Neatkarīgā Rīta Avīze)
Apskatīt komentārus (0)


08.02.2012

Saruna ar Saeimas Zaļo un zemnieku savienības frakcijas deputāti Ivetu Griguli.

– Jūs darbosieties komisijā, kas lems par Satversmes izmaiņām, nosakot atsevišķu pantu negrozāmību. Jūs stingri aizstāvat ideju, ka šādiem negrozāmiem pantiem jābūt?

– Jā, es stingri aizstāvu šo ideju. Es arī biju viena no deputātēm, kura parakstīja Nacionālās apvienības iniciēto iesniegumu Satversmes tiesai ar lūgumu izvērtēt 18. februāra divvalodības referenduma likumību. Es uzskatu, ka bija jāizmanto visas iespējas, lai Latvijas valstiskumam bezjēdzīgo un absurdo pasākumu apturētu. Satversmes tiesa lēma citādi, un tas ir jāpieņem. Jāvirzās tālāk. Esmu pārliecināta, ka Satversmē jānostiprina kā negrozāmi atsevišķi panti. Kāda garantija, ka pēc kādiem mēnešiem pēc 18. februāra referenduma mums nenotiek, piemēram, referendums par Latgales pievienošanu Pleskavas apgabalam? Tādas nejēdzības jānovērš saknē, un nav jādod iespējas nekādām provokācijām, tātad jābūt negrozāmajiem pantiem Satversmē. Līdzīgi precedenti ir Vācijas, Francijas konstitūcijās.

– Jā, piekrītu jums par referenduma bezjēdzību. Taču, nosakot Satversmes pantu negrozāmību – vai netiek ierobežotas varas suverēna – tautas – tiesības lemt par valsts nākotni? Atņemot tautai lemttiesības vairākos būtiskos jautājumos?

– Nē, šīs tiesības netiek ierobežotas. Nosakot kā negrozāmu, ka latviešu valoda ir vienīgā valsts valoda, ka Latvijas teritorija ir nedalāma, mēs neko neierobežojam. Jo šie panti nosaka valsts pastāvēšanu – vai nu mums ir Latvija, vai nu tās nav. Mums jāpasargā sevi no sevis paša. Ja cilvēks uzskata, ka Latvijas valsts nav vajadzīga, tad ir visas iespējas izvēlēties jebkuru citu valsti.

Konkrētajā gadījumā man gan šķiet, ka vismaz puse no tiem, kas parakstījās par referenduma ierosināšanu, tika vienkārši samusināti. Viņi iedomājas, ka viņi nobalsos referendumā par, un krievu valoda būs otra valsts valoda. Bet tā taču nenotiks. Šiem cilvēkiem neviens neskaidro, ka ir jāsavāc tikai par balsojumā vien 700 tūkstoši balsu, viņiem neskaidro, ka tas faktiski ir nereāli. Es domāju, ka šie cilvēki būs tikpat vīlušies referenduma iznākumā, kā tagad daudzi, kas balsoja par 10. Saeimas atlaišanu, ir vīlušies Zatlera partijā un 11. Saeimā. Un attiecīgi šī vilšanās pavērsīsies pret Saskaņas centru, kas lielā mērā sekmēja divvalodības referendumu.

– Jūs domājat, ka krievu valoda kā otra valsts valoda tiešām ir galvenais iemesls un ilgu objekts tiem cilvēkiem, kas parakstījās par referendumu? Tas nebija galvenokārt sociāls un politisks protests pret valdošo politiku?

– Droši vien arī šis bija arguments. Tomēr domāju, ka daudzi gados vecāki cilvēki ies ar domu un cerībām par krievu valodu kā otru valsts valodu. Jaunie, izglītotie droši vien ir vienkārši protestējuši pret valdošo politiku. Bet jebkurā gadījumā ir jāapzinās protesta robeža – ciktāl var protestēt un kur jau sākas nacionālas valsts pamatu graušana.

– Valsts prezidents ir mainījis savu viedokli un referendumā piedalīsies. Manuprāt, arī viņa iepriekšējā pozīcija – nepiedalīties – bija visnotaļ cienījama. Jūs domājat, ka partijas viņu pārliecināja? Viņš negribēja palikt viens ar savu nostāju?

– Nedomāju gan, ka viņu mainīt viedokli pārliecināja tikšanās ar partijām, jo viņš ir ļoti patstāvīgs cilvēks savos lēmumos. Es to redzu tā – situācija ap šo 18. februāra referendumu nemitīgi mainās, nāk klāt dažādi notikumi, kas maina attieksmi. Valsts prezidents ir rīkojies pareizi, aicinot cilvēkus iet uz referendumu un balsot pret otru valsts valodu. Jebkuram ir grūti mainīt lēmumu, atzīt to, ka varbūt sākotnēji nav izvērtēti visi rīcības plusi un mīnusi. Manuprāt, Valsts prezidents rīkojās cienījami šajā gadījumā, un nedomāju, ka viņu kāds ietekmējis. Tauta no viņa gaidīja šo lēmumu.

– Tauta Latvijā ir ne tikai tie, kas balsos pret otru valodu, bet arī tie, kas balsos par. Vai prezidentam nebija jāpaliek neitrālam, lai nešķeltu tautu?

– Man liekas, ka prezidents nevar palikt neitrāls situācijā, ja tie, kas balso par otru valsts valodu, balso pret Latviju kā nacionālu valsti, pret valsts pamatiem. Prezidenta iestāšanās pret Latvijas valsts pamatu ļodzīšanu ir atbalstāma.

– Jūs piekrītat, ka jāveido jauns valsts pārvaldības modelis? Prezidents īsti nav paskaidrojis, kā – mazināt deputātu skaitu, lielāku varu pašvaldībām? Piekrītat?

– Par to, ka jādod lielāka vara pašvaldībām – noteikti piekrītu. Cilvēki, kas dzīvo uz vietas, vienmēr zina labāk, kas vajadzīgs tur dzīvojošajiem. Ko Rīgā zina par dzīvi Zilupē? Beidzot jāveic varas decentralizācija. Arī ministriju funkcijas ir jāpārskata, jāsamazina, ministrijām jāatstāj tikai politikas plānošanas funkcijas. Reālā darbība jādeleģē pašvaldībām – gan Eiropas fondu apguvē, gan veselības aprūpē, izglītībā, labklājībā.

– Šobrīd gan viss notiek otrādi – Vienotības vadītā valdība veic ļoti nozīmīgus varas centralizācijas pasākumus. Dažādu jaunu kontroles un plānošanas institūciju radīšana un to ieceres norāda uz pilnīgi pretēju tendenci.

– Jā, šādas tendences ir, un tās ir ačgārnas. Vienotība vēlas paturēt savā pārziņā varu, funkcijas un finanses, kas tām seko.

– Kādas ir izveidojušās attiecības starp opozīciju un pozīciju Saeimā?

– Cilvēciski attiecības ir labas. Bet, sākoties nopietnu jautājumu izskatīšanai, opozīcija netiek ņemta vērā.
Īpatnēja situācija bija izveidojusies ar ZZS iesniegtajiem Satversmes grozījumiem par negrozāmo Satversmes pantu noteikšanu. Jā, mēs zinājām, ka pirms aptuveni trim mēnešiem Nacionālā apvienība bija koalīcijai virzījusi apspriešanai līdzīgu priekšlikumu. Bet, ja visu šo mēnešu laikā koalīcija bremzēja tā tālākvirzību, vai tad mums nebija jāreaģē?! Mēs uzskatījām, ka mūsu pienākums ir virzīt tik nozīmīgus un būtiskus priekšlikumus. Turklāt tas arī Saeimā notika ar lielām grūtībām.

– Valdis Zatlers teica, ka jūs šo iniciatīvu nozagāt koalīcijai.

– Jā, Zatlera kungs ir ašs uz dažādiem skaistiem izteicieniem. Bet nav jau svarīgi, kurš iesniedz pirmais. Svarīgāks ir saturs, ideja. Es būtu tikai priecājusies, ja koalīcijas partneri vislatviešu piedāvājumu nebūtu turējuši trīs mēnešus atvilktnē. Ja Zatlers būtu šos grozījumus iesniedzis, mēs būtu balsojuši par.

– Viens no iemesliem, kāpēc prezidents visai skarbi kritizēja partijas, bija sadarbības trūkums, novilktās sarkanās līnijas. Sarkanā līnija, ko varētu pat dēvēt par pēdējo bastionu, ir ZRP pret ZZS. Jūs redzat, ka tā varētu tikt pārkāpta šīs Saeimas laikā?

– Man ir grūti teikt, kā ZRP tiks galā ar savām sarkanajām līnijām. ZZS šādu līniju nav.
Es ceru, ka ZRP izdosies partiju pacelt no reitinga bezdibeņa, kur tā ir iekritusi pēc Saeimas vēlēšanām. Domāju, ka ārlietu ministra Edgara Rinkēviča iestāšanās tajā dos ZRP otro elpu un palīdzēs kļūt konstruktīvākai.

– ZZS taču vēlas iesaisti valdībā. Augusta Brigmaņa izteikumi par diviem ministru amatiem apmaiņā pret atbalstu Eiropas fiskālās disciplīnas līgumam gan tika noņemti no darba kārtības. Bet vai tas nozīmē apglabātas ambīcijas?

– Par diviem ministru portfeļiem iepriekš nekas netika ne valdē, ne frakcijā runāts arī iepriekš, un šis jautājums ir noņemts. Taču, protams, ZZS ar savu konstruktīvo darbu ir pierādījusi, ka tā var uzņemties atbildību. Un kurš kaprālis gan negrib būt ģenerālis?

– Šai Saeimā iespējami citi valdības modeļi nekā esošais?

– Šobrīd ir grūti teikt. Bet domāju, ka situācija pēc 18. februāra referenduma var mainīties dažādos virzienos.
– Jūs domājat ārēju spiedienu uz valdību?

– Nē, es domāju, ka pēc referenduma varētu vispār mainīties politisko partiju attiecības Saeimā, ne tikai koalīcijā. Bet neskriesim ratiem pa priekšu.

– Tiek pieļauts, ka referenduma rezultāts varētu kādus politiskus spēkus pamudināt vākt parakstus pat par Saeimas atlaišanu.

– Nepieļaut šādu iespēju laikam ir nepareizi, ņemot vērā iepriekšējā gada notikumus. Taču domāju, ka šobrīd Saeimā pārstāvētajiem spēkiem šāda iniciatīva nebūtu izdevīga. Vienotība šobrīd jūtas koalīcijā lieliski, jo viņiem ir divi mazpieredzējuši politiskie partneri, kuri nevar pildīt pirms vēlēšanām dotos solījumus. Zatlera Reformu partijas reitings to apliecina – reformas realizēt nespēj, tāpēc tāds iekritiens.

– Saskaņas centrs arī gribēs sēdēt opozīcijā?

– Tas ir liels jautājums, kas notiks ar SC pēc referenduma.

– ZZS var sadarboties valdībā ar SC?

– Nē, šobrīd neredzu šādu iespēju. Jo koalīcija ar Vienotību un Nacionālo apvienību šādu iespēju izslēgtu. Pašiem ZZS ietvaros būtu jāizvērtē konkrētā situācija, vai tas ir iespējams vai ne. Kā būtu, ja būtu... zīlēt negribu. Ar latviskajām partijām sastrādāties mums problēmu nav, par to ZZS ir vienojusies.

– Ministru prezidents Valdis Dombrovskis ir teicis, ka Latvijai nekavējoši jāratificē jaunais Eiropas Savienības fiskālās disciplīnas līgums. Steiga šeit ir aktuāla?

– Nē, nedomāju. Līdz 1. martam līgums jāparaksta, un tas stāsies spēkā 2013. gada 1. janvārī, kad to būs ratificējušas eirozonas Eiropas Savienības dalībvalstis. Ja Dombrovskis šo līgumu martā paraksta – tā nav nekāda problēma. Taču jāratificē tas būtu tad, kad Latvija stājas eirozonā. Kad tas būs – tas paliek atklāts jautājums. Piekrītu eiroparlamentārietim Robertam Zīlem, ka Latvijai jau nu nevajadzētu turēties kā akmenī iecirstai, ka eirozonai jāpievienojas 2014. gadā. Šā līguma Latvijas ratifikācija vai neratifikācija nekādi neapdraud eirozonas finanšu stabilitāti.

– Latvija ir gatava ierakstīt Satversmē, ka jābūt tikai bezdeficīta budžetam. Man tas liekas tāpat kā ierakstīt Satversmē, ka katrā ģimenē jābūt trīs bērniem.

– Par ZZS atbildēt negribētu, jo neesam sprieduši. Bet es uzskatu, ka Satversme šajā jautājumā nebūtu maināma. Mēs esam knapi izrāpušies no krīzes. Kas notiks eirozonā, nav zināms, situācija ir ļoti labila. Ar Satversmes palīdzību sasienot sev tagad rokas un kājas, nosakot, ka var būt tikai bezdeficīta budžets, mēs, iespējams, sev izrokam vēl lielāku bedri. Iespējams, mums nāksies vēl aizņemties, un tad, lai izpildītu bezdeficīta budžeta nosacījumus, mums nāksies vēl vairāk pumpēt naudu ārā no Latvijas, lai atdotu šo parādu. Plus vēl maksāt sodanaudas Eiropas Komisijai par to, ka nevaram ievērot noteikumus. Krīzes laikā ir jābūt fleksibliem, lai varētu manipulēt ar budžeta deficīta apjomu, neapturētu ražošanu un attīstību nulles punktā.

Iveta Grigule: Esmu pārliecināta, ka Satversmē jānostiprina kā negrozāmi atsevišķi panti. Kāda garantija, ka pēc kādiem mēnešiem pēc 18. februāra referenduma mums nenotiek, piemēram, referendums par Latgales pievienošanu Pleskavas apgabalam?

Tādas nejēdzības jānovērš saknē, un nav jādod iespējas nekādām provokācijām