08.12.2014

Māris Kučinskis: Saeimā ir atgriezies pašvaldību lobijs


Saeimas deputāts (ZZS), Ilgtspējīgas attīstības komisijas priekšsēdētājs, bijušais reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrs un Lielo pilsētu asociācijas izpilddirektors Māris Kučinskis intervijā Neatkarīgajai pauž savu viedokli par valsts un reģionu attīstību.  

– Kas noteica Ilgtspējīgās attīstības komisijas tapšanu, un ko tā darīs?

– Jau 2005. gadā, kad sākām veidot Nacionālās attīstības plānu, stratēģisko plānošanu vairs nemācīja pat augstskolās. 2003. gadā pēc Somijas parauga Saeimā tika radīta Nākotnes apakškomisija, kurai bija noteikts risināt valsts attīstības jautājumus. Tagad mums ir ilgtermiņa stratēģija, mums ir NAP. Var to kritizēt, tomēr – Eiropas nauda tiek dalīta saskaņā ar NAP prioritātēm. Vēl mums ir Pārresoru koordinācijas centrs, kuram jāseko līdzi plānu izpildei, bet kur tagad sametuši visu, ar ko citi netiek galā. Kad skatos, ka viņi ir uztaisījuši psihologu likumu, nodarbojas ar elektromobiļiem un vēl kāds grib uzlikt viņiem arī atskurbtuves, tad tas liekas savādi.

– Es gan uzskatu, ka Latvijai joprojām nav stratēģiskās attīstības dokumentu. Gan NAP, gan Latvija 2030 ir, pieņemsim, konceptuāli labās gribas teksti. Bet tie neietver, piemēram, resursu aplēses, kas konkretizētu atbildību par izpildi, un pārnozaru mijiedarbība tajos nav iekopta kvalificēti.

– Nevaru nepiekrist. Bet – labāk, ja šie dokumenti ir, nekā nebūtu nekas. Un tāpēc jau ir radīta šī komisija, bez kuras Saeimai nebūtu instrumenta, ar kura palīdzību ne tikai pārraudzīt, kā sistēma strādā, bet arī koncentrēt pienesumu no citām, ne tikai valsts, struktūrām. Mums joprojām trūkst šā līmeņa plānošanas procesa koordinācijas, nav skaidrs, piemēram, kur ir universitāšu, kur institūtu vieta, kā valstī parādās pētījumi,… Protams, viens no komisijas uzdevumiem ir uzlabot situāciju. Turklāt komisijai atšķirībā no klubiņiem un apakškomisijām ir likumdošanas iniciatīva. Mēs ķersimies arī pie analīzes. Tātad – ja komisijas darbā bez politikānisma iesaistīsies deputāti no visām frakcijām, tad parlaments var kļūt par platformu, kur mēs ilgtspējīgas attīstības lietas gan diskutējam, gan sagatavojam, gan arī nodrošinām to materializāciju. Plašāku diskusiju par šīm lietām esam iecerējuši maijā, kad Saeimā acīmredzot būs NAP nedēļa.

– Bet vai, piemēram, esošā novadu karte ir pietiekami laba, lai vārdus «ilgtspējīga attīstība» attiecinātu uz visu Latviju?

– Katrā ziņā tā ir labāka nekā 500 pašvaldību, no kurām krīzes laikā daudzas būtu tikušas vai nu pie finanšu stabilizācijas, vai uzreiz pie bankrota. Es esmu pret kaut kādu tās revīziju vismaz tuvāko divu trīs gadu laikā. Šobrīd es piedāvātu vienoties par vienu vērtēšanas kritēriju, par vienu uzdevumu. Vai tu esi liela vai maza pašvaldība – ko tu vari izdarīt savu cilvēku labā? Turklāt, skatoties ne tikai uz savu teritoriju, bet pāri robežām. Jo – darbu tev neviens klāt nenesīs, un, ja tu zini, ka uzņēmējus pievilināt nevarēsi, tad tev jāskatās, lai tavi cilvēki var atrast darbu ārpus novada robežām. Un – nez vai dažu kilometru attālumā vienai no otras esošām skolām ir prātīgi cīnīties savā starpā par skolēnu skaitu, kurš abās sarucis līdz skolotāju skaitam. Aina – sēž pagastvecis kopā ar bēdīgiem cilvēkiem, visi kopā lamā valsti un saka: mēs jau neko te nevaram darīt, jo sliktā valsts mums neko nedod, ir pati briesmīgākā. Es ceru, ka tā nebūs aktuāla.

– Bet vai centrālā vara ir darījusi visu, lai pašvaldību vadība varētu reāli uzņemties atbildību par to, ko jūs sakāt?

– Nē, tā nav padarījusi visu. Ir sākušās diskusijas par pašvaldību iespējām stimulēt uzņēmējdarbību un par to, lai tiktu veicināta pašvaldību tieša piedalīšanās tajā. Piemēram, ir pieprasījums, lai būtu kāds starpnieks (kooperācija), kas produkciju no zemniekiem paņem un tālāk slēdz līgumus ar tirgu. Bet daudzviet, ja arī pašvaldība nebūs dibinātājos, neatradīsies pietiekami daudz vietējo entuziastu. Saprātīgas normas, kas ļauj pašvaldībai to darīt, ir ārkārtīgi svarīgas. Piemēram, Latgales pusē pašvaldības izveidoja vienu lopkautuvi, ko investoru pārstāvji minēja kā sliktu piemēru. Bet, ja to neizveidot, tad daļa zemnieku būtu zem ūdens. Un es domāju, ka VARAM instrumenti ir pietiekami lieli, lai vērstos pret šajā ziņā negodprātīgiem pašvaldību vadītājiem tieši, nevis rādītu ar pirkstu uz visām pašvaldībām kopā.

– Pašvaldību dalība uzņēmējdarbībā – tas taču arī jau vecs stāsts.

– Līdz šim lobijs nebija pašvaldību pusē. Valdīja uzskats, ka šī dalība jānoliedz. Tagad runa ir par to, cik prasmīgi pašvaldību deputāti un īpaši domju priekšsēdētāji, kas kļuvuši par Saeimas deputātiem, varēs… ne jau uzreiz īstenot kādas idejas, bet iesākumā gūt ietekmi savās partijās. Kad es atnācu no Valmieras uz Rīgu, man arī likās, ka pēc Valmieras te varēs kalnus gāzt un noteikti izdarīt Latvijai kaut ko labu, ja ne mēneša, tad pusgada laikā noteikti. Bet – es ātri vien tiku nosēdināts vietā, un man pateica, ka mans uzdevums ir nospiest pareizo pogu. Tā bija realitāte, ar ko jārēķinās. Lai tiktu līdz rindai, kurā tu ietekmē savas partijas lēmumus, tev ir jāpierāda gan sava kompetence, gan zināšanas, gan vienā otrā reizē, iespējams, jāpaceļ balss. Šajā ziņā mani nebaida mana apvienība – zaļie zemnieki. Tā zina, gan kā līdzsvarot objektīvās domstarpības starp lielajām un mazajām pašvaldībām, gan kā gādāt par adekvātu pašvaldību ietekmi. Mums problēmu nebūs. Bet par pašvaldību vadītājiem Vienotības rindās un tāpat par Reģionu aliansi es to vēl nevaru apgalvot. Vai viņi varēs ko ietekmēt? Manā skatījumā, viens no prātīgākajiem soļiem būtu neformālas no pašvaldībām nākušo deputātu frakcijas izveidošana Saeimā.

– Jūs esat teicis, ka pašvaldībām trūkst ilgtspējīgas, ilgam laikam ieliktas budžeta bāzes. Vai ir nepieciešama budžeta sistēmas reforma, palielinot pašvaldību budžetu īpatsvaru?

– Tobrīd mani pirmām kārtām tiešām uztrauca ilgtspēja. Pašlaik gan sarunas ar pašvaldībām pirmo gadu ritēja salīdzinoši veiksmīgi. Pat neskatoties uz to vienu procentu, ko noņem no iedzīvotāju ienākumu nodokļa pašvaldību daļas,… Varbūt tas nav veiksmīgākais solis, bet – nebija jau neviena, kurš runātu ar uzņēmējiem: vienojamies un šoreiz to neliekam. Tā ka, visticamāk, nekas mainīts netiks.

Es izlasīju Latvijas Pašvaldību savienības prasības. Tās ir diezgan nereālas. Piemēram, šobrīd pacelt IIN pašvaldību daļu līdz 85%, ko prasa LPS, nozīmē nespēt nodrošināt aizsardzības budžetu. Mums tomēr vajag rast kaut kādu sabalansētību. Esošajā situācijā, ja būtu 82%, tad tas būtu normāli. Šobrīd varam teikt, ka tie 82% ir. Tikai iedoti dotāciju veidā. Bet – visus šos gadus nav varēts izmainīt pašvaldību finanšu izlīdzināšanas likumu (to bija solīts izdarīt 2012. gadā). Rezultātā sistēmas vairs nav un dotējamo kļuvis vairāk. Bet, ja būtu normāls likums, tad arī četras no lielajām pilsētām, visticamāk, būtu virs nulles, nevis mīnusos un dotējamo sarakstā.

Tomēr – galvenais ir ilgtspēja. Šī pieklususī tēma ir jāceļ augšā, un tā iet roku rokā ar pašvaldību finanšu izlīdzināšanas likumu. Ir jāpieņem likums, un tad var vienoties par budžeta veidošanas principiem uz ilgāku laiku. Var vienoties par 82 vai 83% IIN pašvaldībām. Bet sapņot nevajag.

– Pastāv viedoklis, ka lielās pilsētas valstī uzvedas kā autonomas salas un ka cerību saistīšana tikai ar tā sauktajiem attīstības centriem reiz var dārgi atmaksāties.

– Es šim viedoklim gluži vis nepiekristu. Ja pašvaldības spēj savā starpā saprasties, tad nav nozīmes, vai lielā pilsēta ir ar lauku teritoriju vai bez. Ja sākas karš, tad neviena pilsēta nevar dzīvot izolācijā. Tas ir skaidrs kopš viduslaikiem. Bet šodien jārēķinās ar to, ka cilvēkus laidīs pilsētā ne tikai vārtu atvēršanas brīdī, ka viņi savā dzīves telpā kļūs par pilsētas sastāvdaļu. Jārēķinās kaut vai ar to, ka apkārtnes cilvēkiem būs jādod darbs. Tāpēc, man šķiet, ka arvien vairāk ir jārunā par pilsētreģioniem, par lauku teritorijām. Diemžēl tam traucē cilvēku, vadītāju ambīcijas.