08.12.2014

Ieroci turēt mājās nevar uzticēt jebkuram. Saruna ar aizsardzības ministru Raimondu Vējoni


Vēršoties redakcijā, mūsu lasītāji ir norūpējušies par valsts aizsardzības jautājumiem, jo sevišķi pēdējā laikā viņus uztrauc, vai zemessargiem būs iespēja aktīvi piedalīties valsts aizsardzībā praktiski. Piemēram, glabāt mājās ieročus. Lai uzzinātu valsts plānus zemessardzes attīstībā, “LA” uz redakciju ielūdza aizsardzības ministru Raimondu Vējoni (ZZS). Ar ministru sarunājās Voldemārs Krustiņš un Ģirts Vikmanis.

V. Krustiņš: – Konkrēti, vai novados būs radītas zemessardzes rotas un bataljoni? Novada aizsardzībai.

– Mums ir 8000 zemessargu, kurus veido vairākas teritoriālās struktūrvienības. To, vai katrā novadā būs vai nebūs jaunas rotas, atkarīgs no kopīga darba. Valsts ir ieinteresēta, lai zemessardze paplašinātos, taču šis process ir atkarīgs no cilvēkiem. Nevaram nevienu piespiest iestāties zemessardzē. Mēs varam paredzēt daudz, taču, ja nebūs cilvēku vai tikai daži, tad viņi varēs kaimiņu pašvaldībā kuplināt zemessargu rindas. Tā ir reālā situācija. Rekrutēšanas process notiek gan Nacionālajos bruņotajos spēkos, gan zemessardzē, un centrs nodarbojas reģionos ar jaunu zemessargu piesaisti.

– Vai valstij šajā jomā ir sava politika vai arī rekrutēšana notiek pati no sevis, tautai organizējoties?

– Valsts plāno zemessardzes paplašināšanu. Taču vispirms mums jātiek galā ar tiem, kas jau ir Zemessardzes rindās. Visi zemessargi nav gatavi pildīt pienākumus, jo ir cilvēki, kas piesakās zemessardzei, bet neapmeklē nodarbības. Zemessargs nevar būt goda nosaukums – tāpat kā ministram vai karavīram katram ir savi pienākumi. Strādājam pie tā, lai zemessargi apmeklētu nodarbības, viņi būtu apmācīti, apgādāti ar ieročiem un aktīvi darbotos. Otrs virziens ir zemessardzes paplašināšana, ar ko nodarbojas Rekrutēšanas un jaunsardzes centrs. Kāpēc paplašināšana nenotiek tik intensīvi, kā mēs vēlētos? Ir virkne pro­blēmu, jo 2009. gadā zemessardzei finansējums tika samazināts uz pusi, lai taupītu līdzekļus. Tagad mēģinām atgriezties pie tā zemessargu skaita, kas mums bija pirms krīzes, kad mums viņu bija 15 000. Faktiski pašreizējais zemessargu skaits jādubulto. Ja vēlamies, lai zemessargi būtu tikpat labi sagatavoti kā profesionālās armijas karavīri, zemessargiem vismaz 20 dienas gadā jāatrodas apmācībās. Šis uzdevums nav atrisināts līdz galam. Mēs saskaramies ar darba devēju pretestību, jo šīs attiecības nav sakārtotas, lai darba devējs varētu palaist zemessargus uz apmācībām.

Ģ. Vikmanis: – Darba likumā ir iecerēti grozījumi, kas atvieglos zemessargiem iespējas doties uz apmācībām.

– Grozījumi vēl ir procesā. Arī darba devējam jābūt ieinteresētam – ne tikai materiāli, bet viņam jābūt arī ar patriotisma devu, lai palaistu zemessargus uz apmācībām. Ir jāsabalansē darba devēju un darba ņēmēju intereses, jo pašlaik bieži apmācībās zemessargi dodas savos atvaļinājumos. Vismaz desmit dienas gadā būtu nepieciešamas, lai zemessargu vienība saliedētos savā starpā un būtu rīcībspējīga. Kaujas apstākļos ir labāks rezultāts, ja viņi viens otru pazīst un regulāri trenējas kopā.

V. Krustiņš: – Kā ir ar iespējām zemessargiem mājās glabāt ieročus? Atļaus vai nē?

– Ar aizsardzības ministra rīkojumu ir noteiktas prasības, lai viņi varētu glabāt mājās ieročus. Taču šis jautājums ir saistāms ar zemessargu apmācību. Tiem, kas katru gadu būs izgājuši apmācības, kas sevi ir ieinteresēti pilnveidot, tiks dotas iespējas glabāt ieročus mājās. Aizsardzības ministrija segs sertificēta seifa iegādi. Ieroča glabāšanai mājās bez patronām nav jēgas, tādēļ ir arī jautājums par patronu krājumiem. Līdz 2018. gadam mēs izveidosim 18 paaugstinātas gatavības zemessardzes rotas, un to dalībniekiem būs tiesības uzglabāt ieročus mājās. Savukārt tie, kas reti apmeklē mācības, varēs ieroci glabāt mājās tikai tad, ja būs augsta militārās trauksmes pakāpe. Pašreiz, kad nav tiešu militāro draudu un trauksmes līmenis ir zems, šai grupai nav nepieciešams mājās glabāt ieročus. Ir drošības prasības, kas jāizpilda, jo ar ieroci ir jāmāk rīkoties. Līdzīgi kā tas ir ar militārās formas nēsāšanu – vari to stalti nēsāt vai arī nošļucis staigāt netīrās biksēs.

 

– Jūs pieminējāt 18 paaugstinātās gatavības rotas. Vairāku gadu laikā! Vai tad tās būs izvietotas pierobežā?

– Rotām būs specializācija – prettanku, pretgaisa, ar speciālistiem masu iznīcināšanas ieroču jautājumos u. c. Tās būs dislocētas dažādās vietās, un tajās būs vietējie cilvēki. Pamatuzsvars to izvietošanai tiks likts uz Latgali, Vid­zemes austrumu daļu un Sēliju, taču arī Kurzemē tās būs, jo mums jāsargā arī savas ostas. Latgalē šo rotu zemessargus apmācīs darbam ar prettanku ieročiem. Tāpat Latgalē būs vairākas pretgaisa aizsardzības rotas, lai draudu gadījumā reaģētu tur, un krīzes situācijā zemessargiem nevajadzētu braukt cauri visai valstij, ja pieņemam, ka potenciālais ienaidnieks ir austrumos.

– Jūs sakāt, ka daudzi vēlas būt zemessargi. Kādas prasības cilvēkam jāizpilda un kādām īpašībām viņam jābūt, lai viņu uzņemtu zemessardzē?

– Prasības ir noteiktas ar likumu. Kandidātam jābūt vismaz 18 gadus vecam, viņš nedrīkst būt saistīts ar pretvalstiskām organizācijām, kas pastāvēja līdz 1991. gadam, nedrīkst būt krimināli sodīts, kā arī jābūt atbilstošam veselības stāvoklim. Viņam jābūt gatavam izpildīt atbilstoši savam vecumam noteiktos fiziskās sagatavotības normatīvus. Ir svarīgi, lai jaunajiem zemessargiem būtu atbilstoša veselība. Negribu nevienu aizvainot, tomēr tas ir būtiski, lai cilvēks, stājoties mūsu struktūrās, būtu vesels – gan fiziski, gan psihiski. Uz autovadītāja tiesībām jau nevar pretendēt cilvēki, kas nav garīgi veseli, kur nu vēl pretendēt uz ieroci, kur atbildība ir krietni lielāka. Tas ir ļoti nopietni, jo bieži cilvēkiem šķiet – ja cilvēks ir patriotisks, tad var stāties zemessardzē, bet visiem gluži dot ieročus nevaram. Par saviem karavīriem un zemessargiem uzņemamies atbildību, un vēlāk mums ir jāmaksā kompensācijas, ja cilvēks ir sabojājis veselību.

– Prezidentūras laikā būs arī 16. marta Leģionāru atceres diena un 9. maijs – Otrā pasaules kara beigu gadadiena, kuru plaši svin Latvijas krievvalodīgā kopiena un plaši svinēs Krievija. Kā jūsu ministrija atsauksies uz šiem datumiem?

– Šie nav Aizsardzības ministrijas, bet gan Iekšlietu ministrijas jautājumi. Drošības policija un Valsts policija atbild, lai pasākumi noritētu pēc likuma prasībām un, ja ir reakcionāri lozungi vai darbības, tās var izolēt šos cilvēkus no pasākumiem.

– Nākamgad būs 70 gadi kopš Otrā pasaules kara beigām – un tās ir vienādas gan 16. marta, gan 9. maija pasākumu dalībniekiem. Kā jūs politiski vērtējat šo gadadienu?

– Karš beidzās, bet mēs diemžēl palikām PSRS sastāvā un mums ar šo režīmu bija jāsadzīvo. Cilvēki karā piedalījās dažādās pusēs, tas bija nežēlīgs pret cilvēku likteņiem. Ne jau viņi vienmēr paši izvēlējās, kurā pusē nostāties. No aizsardzības ministra viedokļa skatoties, mēs godinām visus karavīrus, jo karavīrs ir karavīrs neatkarīgi no tā, kurā pusē karojis. Es lieku ziedus gan uz leģionāra, vācu karavīra, gan padomju karavīra kapa 16. martā un 8. maijā.

Ģ. Vikmanis: – Vai valstiski vajadzētu veicināt, lai cilvēki pieminētu Otrā pasaules kara beigas tā oficiālajā beigu datumā – 8. maijā Brāļu kapos, nevis kā liels vairums – 9. maijā pie tā saucamā Uzvaras pieminekļa?

– Diemžēl Latvijā ir cilvēki, kas uzskata, un tas ir vēsturiski tā veidojies, 9. maiju par savu “Uzvaras dienu”. Diez vai varēsim izmainīt šo situāciju. 8. maijā uz Brāļu kapiem atnāk arī kāda daļa, kas svin 9. maiju, un tas ir ļoti labi. To, ka viss mainīsies par labu 8. maijam, diemžēl nepiedzīvosim.

V. Krustiņš: – Vai jo­projām 16. martā valdības locekļiem nav ieteicams piedalīties pie Brīvības pieminekļa?

– Valdības locekļi nebūs pie Brīvības pieminekļa 16. martā. Tā ir bijis kopš neatkarības atgūšanas – nerakstīts likums, ka valdība nepiedalās 16. marta pasākumos, līdzīgi kā 9. maija pasākumos. Tajā pašā laikā jebkuram ministram nav aizliegts jebkurā laikā nolikt ziedus Lestenē pie leģionāra kapa, ko es šajā gadā darīju. To neviens nekā nenosoda.

– Ar ko Lestenē noliktie ziedi atšķiras no ziediem pie Brīvības pieminekļa?

– Kapos notiek kritušo karavīru godināšana neatkarīgi no tā, kurā armijā viņi dienējuši. Pie Brīvības pieminekļa tad vai varētu pieminēt katras armijas karavīrus. Latviešu karavīri piespiedu kārtā tika iesaukti padomju armijā – gribēja viņi to vai ne. Iesauca arī leģionā. Mans princips ir, ka karavīrus pieminam kapos, kur viņi guldīti, neatkarīgi, kurā armijā bijuši. Mēs savus tuvos arī pieminam kapos. Mums ir Rīgas Brāļu kapi un citas piemiņas vietas – katrs var izvēlēties vietu, kur pieminēt kritušos.

– Pavisam nesen “Neatkarīgajā Rīta Avīzē” publicists Viktors Avotiņš plašā intervijā diskutēja ar komponistu un arī publicistu Imantu Kalniņu, kurš pauda domas, vai Latvijai vajag izstāties no ES un NATO un kļūt neitrālai. Sagaidīju, ka kāds no militāristiem vismaz par to uztrauksies. No ārlietu resora arī ne.

– Kalniņa piedāvājums īstenībā ir murgainākais, ko var piedāvāt. Par ministriju. Neiesim jau klaigāt kuram katram pakaļ un skaidrot, ka tās ir pilnīgas muļķības. Pārsteidz, ka Imantam Kalniņam kā sabiedrībā cienījamam cilvēkam kas tāds ienācis prātā. Viņa mūzika mūs ir iedvesmojusi padomju gados, tā mūsos uzturēja mūsu nacionālo garu. Es atkārtošu – NATO un ES ir mūsu drošības garants. “NRA” pozīcija ir, ka Latvija savā ārpolitikā var īstenot “neitralitātes politiku” un tas veicinātu Latvijas ekonomisko attīstību. Es nepiekrītu, jo ir brīži cilvēku un valstu likteņos, kad mums jāizšķiras, kas mēs esam un kurā pusē esam. Diemžēl šobrīd ir tāds laiks un nevar izlikties “neitrāli”. Mums skaidri jāpasaka, kas ir kas. Krievija ir potenciāls drauds Eiropas, tostarp Latvijas drošībai. Mums jāattīsta mūsu bruņotie spēki. 
Negribu, lai atkārtojas starpkaru brīvvalsts liktenis, kad bijām vieni paši un nebijām nevienā militārā organizācijā. Tas bija viens no iemesliem, kādēļ mūs pakļāva PSRS. NATO ir garants tam, lai līdzīga situācija neatkārtotos. Domāju, ka Imants Kalniņš nevēlētos, lai Latviju pakļautu Krievija un tā kļūtu par tās impērijas provinci Baltijas jūras krastā.

– Mūsu valdošās aprindas atgādina, cik bīstama ir Krievijas propaganda. Jūsu ministrijai viens no svarīgākajiem uzdevumiem ir ar šo propagandu cīnīties. Kā jūs ar to nodarbojaties?

– Katrai iestādei ir noteikti uzdevumi un pienākumi. Šajā procesā ir iesaistīta arī Aizsardzības ministrija. Pamatatbildība šajā jomā ir Kultūras ministrijai, kurā tiks dibināta Mediju politikas nodaļa, kam jāizstrādā, kādā veidā informatīvajā telpā tā ar šīm lietām nodarbosies. Valsts tam ir piešķīrusi līdzekļus. Ar praktisko monitoringu nodarbojas Drošības policija, mediju monitoringu veic Nacionālā elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome, kura pieņem lēmumus par viena vai otra kanāla raidīšanas pārtraukšanu. Esam viena no iestādēm, kas ir procesā, un mēs ar saviem militāri patriotiskajiem pasākumiem stiprinām jauniešu patriotismu visā valstī, pieminot dažādus vēstures notikumus – gan pirms 95, gan pirms 66 gadiem. Iesaistām jauniešus jaunsardzē un tādējādi dodam pretsparu informatīvajam spiedienam. Aizsardzības ministrija par informatīvo karu sāka runāt pirmā – tas neietver militāro komponenti, tam ir mediju, sociālekonomiskās un citas sastāvdaļas. Valdība lēma, ka par to jāatbild Kultūras ministrijai.

– Mēs runājam par pretpropagandu naidīgai propagandai…

– Ja runājam par stratēģisko komunikāciju – galvenā atbildība ir Valsts kancelejai, kas to koordinē un mēģina iedibināt valsts pārvaldē. Taču ne visās ministrijās ir atbilstošas kompetences cilvēki. Lielākā pieredze stratēģiskajā komunikācijā ir Aizsardzības un Ārlietu ministrijām.

– Kā var gadīties, ka uz tā saucamajām vēlēšanām teroristu kontrolētajās Ukrainas austrumu teritorijās brauc cilvēki no Latvijas? Ir, kas aģitē par došanos karot teroristu rindās. Neredzu Iekšlietu ministrijas pretdarbības…

– Latvijas likumdošanā ir vairums problēmu, kas nav sakārtotas, lai Iekšlietu ministrija un Drošības policija ar jūsu pieminētajiem piemēriem varētu operatīvi rīkoties. Pašlaik notiek diskusijas ar Saeimu, lai uzlabotu likumdošanu. Mums ir jādomā uz priekšu, taču situācija ir novēlota. Likumdošanā nav paredzēts, kā rīkoties, ja Latvijas iedzīvotāji iesaistās pretvalstiskās darbībās ārpus valsts robežām. Mums par šiem ierobežojumiem un sodiem jādomā, jo tikpat labi cilvēki var doties atbalstīt teroristisko organizāciju “Islāma valsts”, un šāds gadījums bijis jau ar Igaunijas iedzīvotājiem. Tā ir visas Eiropas problēma, jo “Islāma valsti” dodas atbalstīt eiropieši, kas nostājas pret civilizēto pasauli. Tas ir jautājums par katras valsts likumdošanas sakārtošanu, un ES un NATO nekādus priekšlikumus šeit nevar sniegt. Britiem tikko tapa likums, lai vērstos pret šādiem “karotājiem” un neievazātu terorisma idejas savā valstī un citur Eiropā.

– Sabiedrību satrauc smagi slimā zēna Dāvja liktenis. Izskan pat ierosinājumi, ka naudu varētu rast, atsakoties no plašajām bruņošanās iecerēm.

– Valsts brīvību un neatkarību sargā Nacionālie bruņotie spēki un zemessardze. Lai cik sāpīgi būtu skolotājiem un mediķiem – ja būsim vāji, mūs varēs pakļaut jebkura vara. Jebkurai citai nozarei nebūs nozīmes, ja būsim zaudējuši neatkarību. Valstij jārada kompleksi risinājumi, lai nodrošinātu smagi slimu bērnu un pieaugušo ārstēšanu ārzemēs un tam jāparedz līdzekļi. No bruņošanās izdevumiem mēs netērēsim, jo mums jāstiprina pašaizsardzības spējas. Tas, ko saku, cilvēkiem var nepatikt. Ir cilvēki, kam nepatīk, ka aizsardzības jomai piešķir naudu, jo cilvēki domā, ka viņu problēma ir pati sāpīgākā.

Es darīšu visu, lai 1940. gads Latvijā neatkārtotos. Visu.

– Kāds ir jūsu skatījums uz naudas piešķiršanu vēstures izpētei?

– Runājot par zinātnes nozaru izvērtējumu, man šķiet dīvaini, ka Letonika ir saņēmusi zemas atzīmes un nevar pretendēt uz valsts finansējumu. Valdībai ir jāizdara izņēmumi, ka Letonikai un vēstures izpētei nauda tiek nodrošināta. Jābūt sistēmiskai pieejai naudas dalīšanā, un jāsaprot, ka tās ir svētas lietas – zināt mūsu vēsturi un kopt mūsu valodu un kultūru. Lai arī latviešu valodas kopšana un ar to saistītās lietas ir ārpus tautsaimniecības efektu nesošām lietām, tādēļ tās nedrīkstam atmest.

a