PAR ZAĻO UN ZEMNIEKU SAVIENĪBU

PAR ZAĻO UN ZEMNIEKU SAVIENĪBU


Zaļo un Zemnieku savienība

Latvijas Zemnieku savienības un Latvijas Zaļās partijas tuvināšanās sākās jau 1992. gadā, gatavojoties 5. Saeimas vēlēšanām, kad LZS, LZP un KDS vienojās par sadarbību, iekļūstot 5. Saeimā. Diemžēl LZP toreiz Saeimā neiekļuva.

Uz 6. Saeimas vēlēšanām LZP startēja koalīcijā ar LNNK, bet LZS – koalīcijā ar KDS. Ievēlēti tika četri Zaļās partijas kandidāti un trīs Latvijas Zemnieku savienības kandidāti (LZS/KDS frakciju pēc gada papildināja pieci izjukušās Vienības partijas deputāti). 7. Saeimas vēlēšanas gan zaļajiem, gan zemniekiem bija neveiksmīgas. Tomēr tajā pat laikā abām partijām bija stabils elektorāts pašvaldībās, ko apliecināja gan 1997. gada, gan 2001. gada pašvaldību vēlēšanas. Latvijas Zaļā partija veiksmīgi startēja Rīgas domes vēlēšanās, savukārt Zemnieku savienībai bija visvairāk deputātu pagastu pašvaldībās. LZS pārstāvji tika ievēlēti 23 pilsētu pašvaldībās. Lai labāk pārstāvētu sev uzticīgo vēlētāju intereses, abām partijām bija vitāli svarīgi atgriezties Saeimā. Apmēram gadu pirms 8. Saeimas vēlēšanām sabiedriskās domas aptaujas rādīja, ka abām partijām būs nopietna problēma pārvarēt 5% barjeru. Tas, savukārt, radīja problēmas piesaistīt finanšu līdzekļus reklāmas kampaņām. Tolaik, veicot aptauju, kādas ir LZS un LZP izredzes tikt ievēlētiem 8. Saeimā, un veidojot kopīgu sarakstu, sabiedrības viedoklis bija pārliecinošs.

„Jau tolaik sabiedrība partiju konsolidācijas ideju uztvēra labvēlīgi,” atceras LZP priekšsēdētājs Indulis Emsis, „jo gan pirmskara Latvijā, gan atjaunotajā Latvijas Republikā partiju sadrumstalotība bija parādījusi savas vājās puses un zināmā mērā sabiedrību nogurdinājusi.”

8. Saeimas vēlēšanu priekšvakarā politisko piesaisti meklēja arī no “Jaunās partijas” atdalījušos piecu neatkarīgo deputātu grupa – frakcijas priekšsēdētāja Ingrīda Ūdre un frakcijas priekšsēdētājas vietniece Silvija Dreimane, Latvijas Bērnu fonda prezidents Andris Bērziņš, Imants Stirāns  un Raimonds Pauls. Šie cilvēki savā nākamajā izvēlē bija īpaši piesardzīgi un gatavi runāt tikai ar jau izveidotu koalīciju.

LZP un LZS vadītājiem un apvienošanās idejas iniciētājiem – Indulim Emsim, Viesturam Sileniekam un Raimondam Vējonim no zaļajiem un Augustam Brigmanim, Vilnim Edvīnam Bresim, Aivaram Berķim no zemniekiem – nākamais solis bija noskaidrot partijas biedru viedokli: vai cilvēki ir gatavi startēt Saeimas vēlēšanās no kopējā saraksta? Otrs, tam pakārtots jautājums: kuri ir īstie līderi, kas varētu veiksmīgi startēt kopējā saraksta pirmajās vietās? Viedokļu zondēšana un biedru pārliecināšana bija ilgs un sarežģīts process. Daudziem politiķiem abās partijās šķita, ka apvienošanās draud ar identitātes zaudēšanu. Īpaši jūtīgs šis faktors bija LZP biedriem, kuriem šķita, ka vides saudzēšana nav savienojama ar moderno lauksaimniecību un mežu izstrādi. Eiropas zaļās partijas – no saimnieciskās un nacionālās ideoloģijas viedokļa – viscaur pazīstamas kā izteiktas opozicionāres valdošajām koalīcijām un piederīgas kreisajiem spēkiem. Savukārt LZP šajā ziņā uzskatāma par izņēmumu, jo ekonomiskajos jautājumos tā vienmēr bijusi tuvāka labējām partijām nekā centriskajai LZS.

Latvijas Zemnieku savienība, savukārt, pret tuvināšanos izturējās piesardzīgi tāpēc, ka atcerējās neveiksmīgo koalīciju ar Latvijas Kristīgo demokrātu partiju, kas gan izrādījās izdevīga Kristīgajiem demokrātiem, bet LZS – gandrīz pazudinoša. Attiecībā pret Zaļo partiju ideoloģisku iebildumu tikpat kā nebija, jo zemnieki vienmēr ir uzskatījuši, ka Latvijas vidi, kādu to esam mantojuši no senčiem, ar savu darbu veidojis tieši zemnieks. LZP piesaistīšana šķita laba iespēja iekarot lielo pilsētu – it īpaši Rīgas – elektorātu, kas zemniekiem līdz šim nebija veicies.

Pozitīvā lēmuma pamatā bija argumenti: ko partija iegūst, startējot kopā ar partneriem, un ko zaudē?

Gan toreiz, gan arī tagad pozitīvie argumenti ir:

- iekļūt Saeimā un spēt realizēt abu  partiju programmas,

- meklēt apvienošanās stiprās puses, kas būtu svarīgas un ko atbalstītu vairums Latvijas iedzīvotāju,

- izpratne par to, ka Latvijas parlamentārajā praksē valdību veido koalīcijas un ka agrāk vai vēlāk ir jāmācās strādāt kopā arī ar citiem politiskajiem spēkiem, kuru ideoloģija varbūt diezgan atšķirīga no savas partijas ideoloģijas. Un, ja šī prasme iegūta jau pirmsvēlēšanu laikā, tad tā ir zināma garantija, ka apvienība spēs strādāt arī pozīcijā, kas no sākta gala veidota uz sadarbību un kompromisiem, nevis pretnostatījumiem.

Izanalizējot abu partiju programmas, tika atrastas daudzas kopējas nostādnes, kas, spēkus apvienojot, varēja veidot sinerģiju. Piemēram, Latvijas Zaļās partijas centrālais jautājums ir ilgtspējīga attīstība. Savukārt Latvijas Zemnieku savienība uzmanības krustpunktā izvirza Latvijas vienmērīgu apdzīvotību, laukiem tradicionālā dzīvesveida saglabāšanu un gadu tūkstošos izkopto lauku iedzīvotāju prasmi iekļauties vidē, to nenoplicinot un nedegradējot, bet gan arvien bagātinot.

Sinerģija veidojas, apvienojot šīs centrālās vīzijas, kur Latvijas lauki ir nacionālās identitātes šūpulis un Latvijas vide – garants tautas dzīvotspējai šajā vidē. Sinerģiju saskatījām arī raugoties uzmūsu elektorātu šādā veidā – lauku iedzīvotājs labprāt balso par zemniekiem, savukārt pilsētas iedzīvotājs, sajūtot zaļās vides deficītu un apdraudētību, gatavs balsot par zaļajiem.

Līdz ar to abas partijas atrada kopēju mērķi: atjaunot un saglabāt nacionālo kontroli pār Latvijas dabas resursiem, pirmkārt, mežiem, otrkārt, derīgajiem izrakteņiem, ūdeņiem, zivju resursiem u.c. Abas partijas, piemēram, uzskata, ka nav  pieļaujama valsts mežu privatizācija.

Vēl viens trūkums, kas abām partijām varēja kavēt ceļu uz Saeimu, bija harismātiska līdera trūkums. Tā meklēšanai apvienības veidotājiem vispieņemamākā šķita jau minētās no “Jaunās partijas” atdalījušos piecu neatkarīgo deputātu grupas piesaistīšana. LZS rindās iestājās gan tikai Ingrīda Ūdre, kura, savukārt, sarakstā iesaistīja tobrīd nevienai partijai nepiederošo Vili Krištopānu. Arī  Andris Bērziņš startēja sarakstā kā bezpartijiskais.  Trīs minēto cilvēku piesaistīšana attaisnojās: 8. Saeimas vēlēšanās Andris Bērziņš bija otrais rezultatīvākais Zemgales sarakstā, Vilis Krištopans – pārliecinošs saraksta līderis Latgalē, bet Ingrīda Ūdre veiksmīgi startēja visos vēlēšanu apgabalos. Ar viņiem kopā 8. Saeimā iekļuva: Augusts Brigmanis, Indulis Emsis, Vilnis Edvīns Bresis, Pēteris Kalniņš, Andis Kāposts, Leopolds Ozoliņš,  Jānis Strazdiņš,  Staņislavs Šķesters un Arvīds Ulme.

Uz 9. Saeimas vēlēšanām Zaļo un Zemnieku savienībai pievienojās politiskā apvienība Ventspilij un Latvijai. Socioloģiskajās aptaujās ZZS ministru prezidenta kandidāts Aivars Lembergs neapšaubāmi atradās Latvijas spēcīgāko politiķu pirmajā trijniekā. Tajā pat laikā publiski viņš bija vispretrunīgāk vērtētā personība. Izvēle tomēr izrādījās veiksmīga: ZZS ieguva 17 vietas un ar četriem ministriem tika pārstāvēta gan Aigara Kalvīša, gan Ivara Godmaņa, gan Valda Dombrovska veidotajā valdībā. Saeimas priekšsēdētājs Gundars Daudze un ZZS frakcijas deputāts Blumbergs ir politiskās apvienība Ventspilij un Latvijai biedri.

LZS priekšsēdētājs Augusts Brigmanis šo posmu ZZS un arī LZS attīstības vēsturē raksturo īsi: ”Mēs beidzot vairs nerunājam tikai par lauksaimniecības subsīdijām, ko mums bieži pārmeta politiskie konkurenti, norādot, ka esam šauras interešu grupas pārstāvji.”

ZZS nav atteikusies no savām pamatvērtībām, taču ir veiksmīgi paplašinājusi šā segmenta – vide un lauki – robežas. Gan Latvijas Zemnieku savienībai, gan Latvijas Zaļo partijai ir izdevies piesaistīt jaunus līderus, kuri ir profesionāļi ne tikai tradicionālajās vides un zemkopības, bet arī izglītības, veselības, sociālās, kultūras, finanšu, drošības un citās jomās. Dzīve izvirza citus uzdevumus – un ZZS ir gatava pieņemt šos izaicinājumus.

Uz sākumu

Republikas laukums 2, Rīga, LV-1010, Latvija

Logo +371 6708 72237,
Logo +371 6708 7274,
Logo info@zzs.lv